Notvert neredzamo
Tie bija 30 studenti, no kuriem 23 ieguva inženierzinātņu bakalaura grādu arhitektūrā un pilsētu plānošanā un 7 profesionālo maģistra grādu arhitektūrā un arhitekta kvalifikāciju. Virstēma gan noslēguma darbiem, gan RISEBA arhitektūras un dizaina fakultātes organizētajai starptautiskajai konferencei RIXARCH 2024 ir angļu termins blindspot, ko latviešu valodā nevar tulkot tieši, bet kam piemērojamas dažādas tulkojuma interpretācijas – aklais punkts, aklais plankums, neredzamā puse, nepamanītā lieta un citas. Arī šī jēdziena skaidrojumu var uztvert dažādi. Pirmkārt, tas attiecināms uz fizioloģisko aklā plankuma jēdzienu, kas definē to kā optiskā nerva punktu uz tīklenes un kas ir nejutīgs pret gaismu. Lielākoties mēs paši savu aklo punktu neredzam, jo smadzenes, savienojot informāciju, ko piegādā abas acis, vai izdarot secinājumus par to, kas aklajā punktā varētu atrasties, aizpilda trūkstošo fragmentu. Otrkārt, par aklo punktu var saukt arī psiholoģisku tendenci nepamanīt aizspriedumu ietekmi uz saviem novērojumiem un spriedumiem, piemēram, dzimumu nevienlīdzību profesionālajā vidē, stigmatiskus priekšstatus vai tieši mērķtiecīgu tieksmi šis neērtās tēmas neredzēt.
Izvēlētās tēmas mērķis bija gana plašs un dziļš, lai iedvesmotu topošos absolventus palūkoties uz jau ierastām vietām un aktualitātēm caur šo prizmu un liktu pamanīt vai tieši uzmeklēt apslēptos (nepamanāmos) izvēlēto tēmu aspektus. Tikai ļaujoties plašai brīvībai un radošumam, šie meklējumi un eksperimenti var novest pie negaidītiem atklājumiem, kas iedvesmo mesties nezināmajā, pat projektēt ārpus pierastajām teritorijām – noslēgumu darbos izvēlētās teritorijas sniedzas tik tālu kā Kazahstāna un Portugāle, kā arī plaši iestiepjas Latvijas lauku reģionu dzīlēs. Noslēguma darbus vērtēja pārbaudījuma komisija: LAS valdes priekšsēdētāja, Dr. arch. Linda Leitāne, goda profesors Andris Kronbergs (birojs «ARHIS arhitekti»), arhitekts Ole Vigs (Ole Wiig) (Norvēģija/NSW), arhitekte Gunta Grikmane (birojs «Sarma Norde Arhitekti»), arhitekts un fakultātes dekāns Rudolfs Dainis Smits (LV/US).
Īpaši izcelsim divus bakalaura un divus maģistra programmas noslēguma darbus. Juta Linde ar bakalaura darbu Analogais Attēls: Zīmējumu Loma Arhitektūrā (A daļa), Publisko vietu attīstība ar «akupunktūras» metodi Maskavas forštates apkaimē (B daļa) pēta Rīgas pilsētas ainavas, kuras caurvij tukšas, pamestas teritorijas, un ēkas, kas pamazām iet bojā. Jutas izvēlētā metode nodrošina iejūtīgāku pieeju pilsētvides attīstībai ar īslaicīgām, eksperimentālām un viegli īstenojamām dizaina iniciatīvām.
Projekta mērķis ir risināt novārtā atstātās publiskās zonas Maskavas forštates apkaimē, lietojot akupunktūras pilsētplānošanas metodi. Analizējot piecas vietējai pašvaldībai piederošas lokācijas, tika izdarīti secinājumi par arhitektūras instalāciju funkcijām, kas veicinātu katrai vietai atbilstošus publiskās telpas uzlabojumus un vietējo iedzīvotāju iesaisti apkaimes dzīvē. Tika ierīkotas sekojošas funkcijas: vieta dārzniecībai, bērnu spēļu laukums, pusaudžu spēļu laukums, grāmatu apmaiņas paviljons un tirdziņu paviljons. Instalācijas veidotas no pieejamiem materiāliem tā, lai tās būtu vienkārši montējamas un šajā procesā varētu iesaistīt apkaimes iedzīvotājus. Instalācijas kalpo kā pirmais solis izpētē, veidojot dialogu starp jauno arhitektūru un esošo vidi. Novērojot, kā šis funkcijas lieto un interpretē vietējie, var izdarīt secinājumus par apkaimes potenciāliem pastāvīgiem uzlabojumiem un arhitektūru nākotnē. Darba vadītājs: MSc. arch. Ramons Kordova Gonzaless (Ramon Cordova Gonzalez).
Alise Liene Meisīte savā bakalaura darbā Arhitektūra un automašīnas. Estētikas uztvere (А, В daļa) apskatīja fenomenoloģisko sasaisti starp arhitektūras un automašīnu pasaulēm. «Subjektīva izpratne par arhitektūru un tādi objekti kā automašīna veido priekšstatu tam, ko redzam. Cilvēka skatiens un mūsdienu konstrukciju virspusējais skaistums veido viena cilvēka vai sabiedrības redzējumu. Formas, funkcijas un estētikas kopīgā valoda rada telpu, kurā var atrast abu nozaru sinerģiju. Piemēram, skats no automašīnas, kas iemūžināts fotogrāfijā, sniedz arhitektūras un vides estētiku no cita skatpunkta, atstājot būtisku iespaidu.» Pētījuma mērķis ir definēt arhitektūras robežas saistībā ar automašīnu pasauli un Latvijas kontekstā radīt vīziju projektam, kas kalpotu kā orientieris auto industrijas godināšanā. Arhitektūrai un automašīnām ir cieša saikne dizaina pasaulē un ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi dažādās vidēs. Projekta īstenošana var sekmēt pozitīvas pārmaiņas Latvijas auto kultūrā. Vadošā dizaina pamatideja aizgūta no lidlauka ainaviski lineārās tipoloģijas, kas dabīgi arī veido saikni ar automašīnu pasauli. Gan statisks, gan kustībā esošs auto dizains ietver ātruma un pārvietošanās aspektu, kas maina arhitektonisko dizainu un telpas perspektīvu. Kā arhitektūras un automašīnu saiknes fiziska reprezentācija blakus trasei izvietots gājēju ceļš (kustības izjūta) un savdabīga torņa struktūra (materiālās pasaules izjūta), kas apmeklētājam piedāvā aplūkot vairākus skatupunktus dažādos līmeņos, kā arī galerija (telpas izjūta) un automašīnu centrs – izvietoti ar mērķi kalpot vizuālai nozares popularizēšanai, papildināti ar izstāžu telpām, auditoriju un auto dizaina/servisa zonu. Darba vadītājs: Mg. arch. Reinis Prēdelis. Katrinas Krastiņas ikdienas novērojumi Ķekavas publiskajā ārtelpā iedvesmoja viņu maģistra darba ietvaros risināt sociālu problemātiku ar telpiskās vides dizaina palīdzību. Viņas maģistra darba Mijiedarbības veicināšana starp bērniem un senioriem: Starppaaudžu saskarsmes telpas koncepts kā rīks publisku telpu projektēšanai Ķekavā (A daļa), Starppaaudžu izglītības centrs Ķekavā (B dala) pētījuma konteksts tika aplūkots globālā, reģionālā (Latvijas) un lokālā (Ķekavas pilsētas) mērogā, tādējādi apzinot izaicinājumus, kas saistīti ar sabiedrības novecošanu, pieaugošo bērnu skaitu Pierīgas pašvaldībās un paaudžu segregāciju, paredzot iestādes ierobežota vecuma lietotājiem, kā arī sarūkošām paaudžu komunikācijas iespējām. Pētījums identificē veidus, kā telpiskā vide var veicināt bērnu un senioru mijiedarbību, mazināt senioru vientulības sajūtu un sekmēt pieredzes apmaiņu starp dažādām paaudzēm.
Diplomdarba projektā tika lietoti teorētiskajā pētījumā veiktie secinājumi, metodoloģija un izstrādātās starpdisciplinārās projektēšanas vadlīnijas, adaptējot teorētiskos principus reālas vides apstākļos. Projekta konceptuālā ideja aizgūta no Ķekavas mazdārziņu teritorijas, kur senioru dārzos ir zonas bērniem ar mājiņām kokos. Tas atspoguļo starppaaudžu mijiedarbības veicinošu vidi un to, ka bērniem un senioriem svarīga ir laika pavadīšana dabā, kā arī dažāda privātuma funkcionālās zonas – gan kur pabūt vienatnē, gan kur socializēties. Telpu, funkciju un zonu izvietošanas procesā tika rūpīgi izvērtētas funkcionālās, fiziskās un vizuālās saiknes, nodrošinot pārdomātu iekštelpas un ārtelpas plānojumu un līdz ar to dažādas bērnu un senioru komunikācijas iespējas. Darba vadītājs: MSc. Urbanism Jānis Bērziņš.
Noslēgumā pagājušā gada apspriestākā Pārdaugavas publiskā ārtelpa – Uzvaras parks un tā terapeitiska atdzīvināšana Lindas Tinusas maģistra darbā Vietas terapija – pagātnes traumu dziedināšana, izmantojot mākslu Uzvaras parka identitātes slāņošanai (A daļa), Vietas terapija – Uzvaras parka apvienošana iepludinot mākslu – Latvijas Modernās mākslas muzejs (B daļa).
Uzvaras parka salauztais statuss radies pakāpeniski jau tālākā pagātnē – pirms Ukrainā. Kara aizsākums bija viens no grūdieniem pārmaiņām un kopienu, politisko spēku, apkaimes iedzīvotāju un parka viesu ideoloģiju sadursmēm – parka nākotnes veidola maiņai. Kaut arī parks pēdējo pāris gadu laikā piedzīvojis pārmaiņas, tā potenciāls būt par nozīmīgu vietu vietējiem iedzīvotājiem vēl nav piepildījies.
Māksla ir sabiedrības grupu starpniece, kura spēj runāt visiem uztveramā un individuāli interpretējamā valodā, kas ir platforma neierobežotai diskusijai. Otrs Rīgas pilsētas nepiepildītais potenciāls un būtisks kultūras robs sabiedrībā ir nepieciešamība pēc mājvietas latviešu laikmetīgajai mākslai. Uzvaras parka trīsdesmit sešu hektāru teritorija ar sadrumstalotu identitāti varētu gūt labumu no simbiotiskām attiecībām jeb mākslas pievienošanas parkam dziedinošā veidā. Izstrādātā darba mērķis ir atrast jutīgu terapijas metodi, lai savienotu nošķirtās teritorijas un salāpītu Uzvaras parka trauslo identitāti, atmiņas un uztveri, kas tika realizēts, izstrādājot slāņu terapijas metodi: saglabājot un izceļot esošo nepabeigto un nepilnīgo parka ainavu un tās vērtības – vēsturi, aktivitātes un dabu – sapludinot kopā ar urbānās mākslas terapijas līdzekli. Ēkas galvenais koncepts bija iekļauties parkā un radīt platformu mākslai, kura kā bāka spīd no Āgenskalna līča krasta un aicina jaunus viesus uz Rīgas paplašināto kultūras centru (ari pa ūdens ceļiem). Ēka parkā un parks ēkā – sasaiste ar dabu ir nozīmīgākā daļa ēkas formas izveidē, pakļaujoties esošajiem kokiem, saglabājot esošo ainavu, to izceļot un veidojot muzeja ritumu tā, lai muzeja viesi nezaudētu saikni ar zaļo struktūru, radot kabatas, kurās izstādit ierāmētos mainīgos parka skatus, tai skaitā skatu uz Rīgas vēsturisko centru, kas ierāmēts galvenajā izstāžu zālē. Darba vadītāji: Dr. arch. Ilze Paklone un Mg. Theol. B. arch. Rudolfs Dainis Šmits.
Juta Linde, bakalaura darbs «Publisko vietu attīstība ar «akupunktūras» metodi Maskavas forštates apkaimē».
Katrīna Krastiņa, maģistra darbs «Starppaaudžu izglītības centrs Ķekavā».
Linda Tinusa, maģistra darbs «Vietas terapija – Uzvaras parka apvienošana iepludinot mākslu – Latvijas Modernās mākslas muzejs».
Alise Meisīte, bakalaura darbs «Arhitektūra un automašīnas. Estētikas uztvere».
Teksta autore: Bakalaura studiju programmas “Arhitektūra”direktore: ZANE VĒJA, MG. ARCH