RISEBA FAD lektore Jana Jākobsone prezentēja savu ziņojumu zinātniskajā simpozijā Nepālā
RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātes lektore Jana Jākobsone nesen atgriezusies no Nepālas, kur prezentēja savu ziņojumu ICOMOS starptautiskajā asamblejā, zinātniskajā simpozijā, kas veltīts kultūras mantojuma saglabāšanai krīzes apstākļos. Dalība šajā pasākumā ir viena no nozīmīgākajām sadarbības formām kultūras mantojuma jomā – tā ļauj iegūt aktuālāko informāciju par pasaules mantojuma vietu pārvaldību, dalīties profesionālajā pieredzē, veidot starptautiskus kontaktus un sadarbības tīklus, kā arī prezentēt Latvijas nostādnes un pieeju mantojuma saglabāšanā globālā kontekstā.
Jūs tikko atgriezāties no Nepālas, kur piedalījāties ICOMOS (Starptautiskās ievērojamu vietu un pieminekļu padomes) starptautiskā zinātnes simpozija. Kā šis brauciens iekļaujas Jūsu profesionālajā darbā?
Mana pētniecība lielā mērā ir saistīta ar kultūras mantojuma integrāciju mūsdienu pilsētvidē. Mani interesē, kā vēstures slāņi, tradīcijas, materiālie un nemateriālie mantojuma aspekti veido vietu, un kāpēc tieši šie faktori nosaka arhitektūras un pilsētvides attīstību. Tikai saprotot vietas kultūru un apstākļus, arhitekts spēj radīt jēgpilnu, kontekstuālu vidi.
Šis brauciens uz Nepālu un dalība simpozijā organiski iekļāvās šajā pētniecības laukā. Nepālas mantojuma situācija ir sarežģīta, to ietekmē gan ļoti spēcīgas hinduisma un budisma tradīcijas, gan regulāras zemestrīces. Turklāt pasākuma tēma bija kultūras mantojuma noturība, katastrofu risku mazināšana un gatavība krīzēm, kas ir tieši tas, ar ko ikdienā strādāju gan pētniecībā, gan Kuldīgā – pasaules mantojuma vietā, kur vadu būvvaldi.
Kādi ir spilgtākie secinājumi no Nepālas un viņu pieredzes mantojuma saglabāšanā?
Kā jau minēju, kultūrvēsturiskais mantojums Nepālā veidojas ļoti sarežģītos apstākļos. Zemes trīces notiek cikliski, apmēram ik pēc 80 gadiem. Piemēram, 2015. gada zemestrīcē tika nopostītas daudzas vēsturiskas struktūras, cieta liels skaits cilvēki. Tas, kā nepālieši tam gatavojas un kā pēc tam atjauno mantojumu, ir ārkārtīgi iedvesmojošs un pamācošs process.
Viņi ļoti balstās amatniecības tradīcijās, nevis starptautiskās konvencijās. Daudzos gadījumos dzīvojamās ēkas, kvartāli un tempļi tiek atjaunoti – būvēti no jauna – tieši tā, kā tos būvējuši viņu tēvi un vectēvi. Tas var būt pirmšķietami, neiedziļinoties viņu kultūrā pretrunā starptautiskajiem mantojuma standartiem, taču tas atspoguļo dziļu vietējās kultūras tradīciju. Lai arī šī pieeja reizēm rada diskusijas, tā ir autentiska un sakņota vietas vēsturē. Otrs piemērs ir Lumbini – Budas dzimšanas vieta, kur sastopas dažādi mantojuma slāņi: no senajām relikvijām līdz japāņu arhitekta Kenzo Tangas 70. gadu arhitektūrai un mūsdienu budisma tempļiem – miera veicināšanai starp tautām, ko šeit veido daudzas valstis. Šī mantojuma daudzslāņainība ir kultūras ziņā fascinējoša, bet vienlaikus rada arī riskus, īpaši attiecībā uz uzturēšanu un ilgtspēju.
Ar kādiem jautājumiem strādājāt savā zinātniskajā prezentācijā?
Mana prezentācija bija par pilsētvidi un par to, ka ilgtspējīga urbānā noturība nav vēlama un pat iespējama, izslēdzot kādu no vēstures slāņiem. Runāju par Kuldīgas pieredzi, kur pilsētas identitāti veido gan daudzi reliģiskie slāņi, gan ebreju kopiena, gan padomju laika mantojums. Latvijā vē,l joprojām, reizēm vēlamies “remontēt” vēsturi pilsētvidē – izņemt ārā to, kas nepatīk, vai to, kas šķiet nevēlami. Taču mantojumam nebūtu jābūtselektīvam procesam. Lai pilsēta būtu noturīga un autentiska, visiem slāņiem ir iespēja līdzās pastāvēr, tie jāizprot un jāskaidro.
Kas būtu svarīgākais, ko arhitektiem Latvijā vajadzētu mācīties no Nepālas un starptautiskās pieredzes?
Arhitektam svarīgākais ir izprast vietu – tās kultūru, vērtības, dabas apstākļus, riskus un dzīves veidu. Mēs nevaram automātiski pielietot universālas pieejas, dažbrīd pat lozungus, vai salīdzināt atjaunošanas un turpināšanas pieejas dažādās pasaules mantojuma vietās pēc vienotiem kritērijiem. Tā ir bieža kļūda: salīdzināt Kuldīgu ar Parīzi vai Sidneju, nesaprotot, ka vietu īpašās universālās vērtības un apstākļi ir radikāli atšķirīgi.
Tāpēc noteikumi,vadlīnijas,starptautiskās hartas nav lietojami vienkārši burtiski. Arhitektam jāspēj iedziļināties, nevis vienkāršipielietot noteikumus.
Kas, Jūsu skatījumā, arhitektam vispār ir vissvarīgākais?
Cēloņu un seku izpratne.
Tā ir spēja ieraudzīt kopsakarības- kultūrā, telpā, materiālos, sociālajos procesos. Radošums un tehniskās zināšanas ir svarīgas, bet bez spējas pārredzēt sistēmas arhitekts nevar radīt ilgtspējīgu vidi.
Arhitektūra nav tikai ēku projektēšana. Tā ir pētniecība, plānošana, pilsētvides izpratne, mantojuma izzināšana, sabiedrības iesaiste.
Un tieši šī starpdisciplinaritāte padara profesiju tik aizraujošu.
Jūs strādājat kā Kuldīgas būvvaldes vadītāja, UNESCO mantojuma vietas pārvaldniece, RISEBA lektore, pētniece, un vēl esat praktizējoša arhitekte. Kā to spējat apvienot?
Patiesībā ļoti organiski. Visas šīs darāmās lietas savstarpēji papildina viena otru. Būvvaldē redzu reālo praksi un izaicinājumus. Kā pasaules mantojuma vietas pārvaldniece strādāju ar vērtību definēšanu, atjaunošanu, risku analīzi un ilgtermiņa plānošanu.. Kā praktizējoša arhitekte saprotu, kā strādā citi kolēģi un kādus lēmumus viņiem jāpieņem. Kā pētniece – analizēju, dokumentēju un sistematizēju pieredzi. Kā lektore – nododu šīs zināšanas studentiem, lai viņi nekļūdītos tur, kur citur pasaulē kāds jau ir guvis pieredzi. Šīs jomas papildina viena otru un veido profesionālu sinerģiju.
Kā jūs vērtējat Latvijas situāciju kultūras mantojuma saglabāšanā?
Latvijā ir laba normatīvā bāze un profesionāļi,. Lielākais izaicinājums ir padomju laika radītais pārtraukums tradīcijās. Piemēram, Skandināvijā amatniecības un mantojuma kopšanas zināšanas nododas paaudzēs. Pie mums šī ķēde daudzviet tika pārrauta. Līdz ar to arī attieksme dažkārt atšķiras – vieni saskata vērtību, citi vēlas “tīru lapu” un sterilu vidi. Situācija ikgadus uzlabojas: arvien vairāk cilvēku izprot mantojuma nozīmi un līdzatbildību par savu pilsētu.
Ko no Nepālas pieredzes visvērtīgāko paņēmāt tieši sev?
Visticamāk – apziņu par vietas īpašo balsi. Mantojums nav tikai arhitektūra, tas ir cilvēku pasaules uzskats, reliģija, materiālie ierobežojumi, dabas apstākļi, amatniecības prasmes. Un jebkurš arhitekta lēmums šajā sistēmā rada sekas. Arhitektam jābūt tam, kurš dzird, saprot un turpina vietu.